(1899.9.VII Rīgā – 1976.8.II Rīgā, apbedī. Raiņa kapos) – dzejnieks.

Dzimis strādnieka ģimenē. Mācījies Rīgas pilsētas ģimnāzijā (1907. – 1915). 1. pasaules kara laikā brīvprātīgi iestājies latviešu strēlniekos, dienējis 5. Zemgales pulkā (1916. – 1919.). Beidzis Rīgas skolotāju institūtu (1923.), pēc tam bijis skolotājs un  skolas pārzinis Lapmežciemā, Trapenē, Bilskā. 1941. strādājis par Valkas apriņķa izglītības nodaļas inspektoru, Latvijas teritoriālā pulka skolotāju. Vācu fašistiskās okupācijas sākumā apcietināts, pēc tam koncentrācijas nometnēs Salaspilī, Štuthofā, Mauthauzenē. Ieslodzījumā piedalījies starptautiskajā pretošanās kustībā. 1945.gadā atgriezies Latvijā. Līdz 1959. strādājis par skolas direktoru Rīgā.

Dzejoļus sācis rakstīt jaunībā. Pirmā publikācija – dzejoļu cikls “Mūžam dzīvie” žurnālā “Karogs” 1967. (8.nr.). Izdotas četras dzejoļu grāmatas. Krājumā “Iedēstiet rozes zemē nolādētā” (1969.), LPSR Valsts prēm. 1970.) mākslinieciski un emocionāli spēcīgi atainots koncentrācijas nometnēs pārdzīvotais, paustas humānisma, starptautiskās solidaritātes idejas, atsegts fašisma necilvēcīgums. Pārējos krājumos (“Cilvēks aiziet pēc saules”, 1972., “Viršu medus”, 1975., “Vajadzīgā sāpe”, 1977.) dominē pretkara tēma, internacionālisma un intīmi motīvi.